1918. gada 18. novembris ir diena, kad Rīgā, II Rīgas pilsētas teātrī (tagadējais Latvijas Nacionālais teātris), tika pasludināta neatkarīga un demokrātiska Latvijas Republika. Šis notikums nebija negaidīts zibens spēriens, bet gan mērķtiecīgs politisko spēku darba rezultāts labvēlīgā starptautiskā situācijā.
I. Vēsturiskais Fons: Krītošās Impērijas
Latvijas valsts dibināšana kļuva iespējama Pirmā pasaules kara beigās, kad sabruka abas galvenās impērijas, kas ilgi bija valdījušas Baltijas reģionā:
- Krievijas Impērija: Tika gāzta 1917. gadā, kas pavēra ceļu tautu pašnoteikšanās idejai.
- Vācijas Impērija: Tika sakauta karā. 1918. gada 11. novembrī Vācija parakstīja Kompjeņas pamieru, kas iezīmēja kara beigas un Vācijas okupācijas varas vājināšanos Latvijas teritorijā.
Latviešu politiskie spēki, kas jau kopš 1917. gada bija darbojušies nelegāli un trimdā, nekavējoties izmantoja radušos “varas vakuumu”, lai īstenotu tautas vēlmi pēc neatkarīgas valsts.
II. Kā tas Notika: Politisko Spēku Apvienošanās
Dibināšanas priekšvakarā vadošie nacionālie spēki bija:
- Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome (LPNP): Izveidota 1917. gadā Valkā un Pēterpilī, tā darbojās kā nākamās valsts ārlietu ministrija, cīnoties par starptautisku atzīšanu.
- Demokrātiskais bloks (DB): Darbojās Rīgā, apvienojot dažādas partijas, kas pārstāvēja vietējās politiskās intereses.
Šo divu atšķirīgo politisko centru pārstāvjiem nācās ātri pārvarēt savas domstarpības, lai radītu vienotu pārvaldes institūciju.
Tautas Padomes Izveide
- 1918. gada 17. novembris: Vecrīgā, tagadējā Krišjāņa Barona ielā 3 (toreiz Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krāšanas un aizdošanas kases valdes priekšsēdētāja Gustava Zemgala miteklī), neformālā sanāksmē notika LPNP un DB apvienošanās. Tika izveidots Latvijas Tautas padome (LTP).
- Loma: Tautas padome kļuva par Latvijas Republikas priekšparlamentu (pagaidu likumdevēju iestādi) un augstākās suverēnās varas nesēju līdz Satversmes sapulces (pilnīgi ievēlēta parlamenta) sanākšanai.
III. 18. novembris: Svinīgā Sēde
Latvijas Republikas proklamēšana notika sasteigti, lai pirms Vācijas karaspēka galīgās aiziešanas paspētu pārņemt varu un nostiprinātu savu leģitimitāti.
| Fakts | Apraksts |
| Norises Vieta | II Rīgas pilsētas teātra zāle (mūsdienās – Latvijas Nacionālais teātris). Vieta tika izraudzīta, jo tajā darbojās Latvju operas trupa, un tā bija pietiekami liela, lai uzņemtu aptuveni 1200 sanākušos viesus. |
| Sēdes Vadītājs | Svinīgo sēdi vadīja Tautas padomes priekšsēža vietnieks Gustavs Zemgals, jo priekšsēdētājs Jānis Čakste tobrīd vēl nebija ieradies Rīgā no Jelgavas. |
| Pamatakts | Pirmā uzstājās Tautas padomes deleģētā Latvijas Pagaidu valdības (izpildvaras) vadītājs Kārlis Ulmanis (Zemnieku savienība), kurš nolasīja deklarāciju. |
| Proklamēšanas Būtība | Sēdē tika pasludināts: “Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski-republikāniska valsts.” |
| Valdības Izveide | Tika oficiāli izveidota Latvijas Pagaidu valdība Kārļa Ulmaņa vadībā, kuras sastāvā bija pārstāvji no lielākajām latviešu partijām. |
| Simboli | Virs skatuves steigā tika uzšūts sarkanbaltsarkanais karogs (ar toreiz vēl vienāda platuma svītrām, nevis mūsdienu 2:1:2 proporcijās). Pasākuma noslēgumā Latvju operas koris kopā ar klātesošajiem trīsreiz nodziedāja “Dievs, svētī Latviju!”, kas vēlāk kļuva par valsts himnu. |
IV. Sekas: Valsts, kas vēl Jāizcīna
Proklamēšanas ceremonija noritēja svinīgā, bet drīzāk nobažītā gaisotnē, nevis eiforiskā priekā. Politiķi labi apzinājās, ka, lai gan valsts ir pasludināta, tā vēl nav nodrošināta.
- Draudi: Jau mēneša laikā Latvijas teritorijā iebruka Padomju Krievijas Sarkanā armija, kas aizsāka smagas Latvijas Brīvības cīņas (1918–1920).
- Armijas Trūkums: Jaunajai valstij trūka savas armijas, naudas un skaidri noteiktu robežu.
- Neatkarības Iznākums: Tikai pēc uzvaras pār Bermontu 11. novembrī un smagajām cīņām pret lieliniekiem 1920. gadā, kā arī miera līguma ar Padomju Krieviju noslēgšanas, Latvijas neatkarība tika pilnībā nostiprināta un iegūta starptautiska atzīšana.
Tādējādi 18. novembris bija tiesisks un politisks akts, kas deva juridisko pamatu valsts pastāvēšanai. Tas bija latviešu tautas gribas apliecinājums, kas kļuva par pamatu varonīgajām Brīvības cīņām.
